Kārlis Vanags dzima 12. aprīlis 1922, Rūdolfa un Marijas (dz. Moritcs) ģimenē, Jēkabpilī, nelielā, bet darbīgā pilsētā pie Daugavas. Viņš bija vecākais no četriem brāļiem un visi kopā tie izdzīvoja savas paaudzes traģisko likteni: viņu dzīves līnijas nežēlīgi pāršķēla kara un okupāciju vētras.

K. Vanags piederēja paaudzei, kurai Latvija bija ne tikai dzimtene, bet arī neatņemama liktens un sirdsapziņas daļa. Viņš nāca no laikiem, kad cilvēks elpoja vienots ar savu zemi — kad katra bērnības diena brīvajā Latvijā audzināja mīlestību pret Tēvzemi kā pašsaprotamu dzīves pamatu. Dzimis un izaudzis neatkarīgā valstī, viņš nesa sevī tās cerības, tās drosmi un tās gaišo ticību nākotnei. Un tādā pašā mērā, kādā viņš priecājās par savas zemes brīvību, viņš arī izsāpēja tās zaudējumu — dziļi, personiski, līdz pašiem sirds dziļumiem. Bet, kad Tēvzeme atkal cēlās brīvībā, viņā jo spoži iemirdzējās mīlestības un ticības liesma, kas nekad nebija nodzisusi.

Kad Latvijā ienāca karš, Kārlis tika mobilizēts Latviešu leģionā. Viņu nosūtīja uz virsnieku skolu, un drīz pēc tam viņš nonāca frontē. Tur viņš tika ievainots četras reizes, no tām divas — ļoti smagi. Kara ārsti bija gatavi amputēt viņam kāju, taču Kārlis, ar savu raksturīgo spītu un dzīvotgribu, atrunāja tos no šī soļa. Vēlāk viņš pats mēdza teikt, ka tas bijis viens no viņa vispareizākajiem lēmumiem — jo kara beigās pasaulei nevajadzēja vēl vienu nelaimīgu invalīdu.

Nākamais no brāļiem arī tika iesaukts leģionā un pazuda bez vēsts — kā tūkstošiem citu jaunekļu, kuru kapavietas joprojām neviens nezina. Vēl vienu brāli mobilizēja jau Sarkanajā armijā, un viņš krita kaujās par Berlīni. Tikai jaunākais no brāļiem bija pasargāts no līdzdalības karā, un pavadīja dzīvi okupētajā Latvijā, saņemot no Kārļa nozīmīgu atbalstu.

Kara beigas Kārlis Vanags sagaidīja Vācijā — svešā zemē, starp sakautajiem un izdzīvojušajiem. Pār viņu pilnībā gūlās karagūstekņa un pārvietotās personas jeb DP dzīves rūgtums: neziņa par rītdienu, trūkums, ilgas pēc dzimtenes. Tomēr viņš nekad nezaudēja pašcieņu un ticību — ne cilvēkiem, ne Dievam. Ar sev raksturīgo apņēmību Kārlis sameklēja savus radiniekus un uzsāka ceļu, kas viņu aizveda pāri okeānam uz Ameriku.

Jaunajā kontinentā viņš sākumā strādāja sēņu fermā pie Hudzonas upes Ņujorkas pavalsts ziemeļos. Tā nebija nejauša sakritība, bet ļoti apzinātas un mērķtiecīgas rīcības rezultāts. Šai pašā fermā bija nonākusi Kārļa pirmā un visas dzīves vienīgā mīlestība – meitene, kurā viņš bija neglābjami iemīlējies, kad vēl mācījās Jēkabpils ģimnāzijā.

Drīz vien viņi apprecējās un pārcēlās uz Ņujorku, uzsākot dzīvi Elles Ķēķa rajonā, kur tolaik mita daudzi latviešu trimdinieki. Tur valdīja troksnis un darbs bez gala, taču arī dzīva kopības sajūta un ticība nākotnei. Kārlis ar sev raksturīgo neatlaidību apguva elektriķa amatu, studēja Tehnoloģiju institūtā un strādāja uzņēmumā General Electric. Ar laiku viņš iepirka māju Longailendā, kas deva patvērumu arī viņu plašākajai ģimenei.

Vanagu ģimenes neatlaidība un drosme atnesa arī notikumu, kas jau robežojās ar neiespējamo. Ar savu neatlaidību un uzstājību viņiem izdevās panākt, ka pats ASV prezidents — tajā laikā Ričards Niksons — izdarīja diplomātisku spiedienu uz Padomju Savienību, lai piešķirtu Kārļa sievasmātei atļauju izceļot pie meitas uz Ameriku. Tas bija patiess brīnums laikā, kad dzelzs priekškars bija praktiski necaurejams.

Kārlis aktīvi darbojās Daugavas Vanagos un Latviešu virsnieku apvienībā un, kad tas kļuva iespējams, apmeklēja Latviju. Pēdējo reizi viņš to darīja jau būdams vairāk kā 100 gadus vecs, krietni apmulsinot lidkompānijas darbiniekus: Kārļa pavadoņi bija prasījuši priekš viņa ratiņkrēslu, bet kompānija to pēdējā brīdī atteica ar aizbildinājumu, ka zīdaiņiem ratiņkrēsli neesot paredzēti. Tiem tad nācās svīst, sarkt un atvainoties Kārlim, ka nebija viņa gadu skaitli pareizi izlasījuši.

Kārlis Vanags mira pēc īsas slimības 2025. gada 5. septembrī un tika pavadīts mūžībā šaurā draugu pulkā 8. septembrī Thomas A. Glynn & Son Bēru Namā. Nākošā dienā Kārli guldīja zemes klēpī Katskiļu Brāļu kapos līdzās viņa sievai Zentai.